Tiek uzskatīts, ka cīsiņu izgudrotājs ir slavenais desu meistars Johans Georgs Lāners no Vācijas. Viņš 1804. gadā pārcēlās no Frankfurtes, kur apguva miesnieka arodu, uz Vīni un atvēra gaļas tirgotavu. Gadu vēlāk Lāners pircējiem piedāvāja savu jaunāko izgudrojumu – cīsiņu, - kuru nosauca par “vīnes” vai “frankfurtes”.

Pirms Pekinas olimpiādes Useins Bolts nedēļu pārtika no 100 vistas nagetiem dienā. Sacensībās viņš izcīnīja 3 zelta medaļas.

Japānā sarkanā gaļa bija aizliegta līdz rietumnieku atbraukšanai. Imperators nodomāja, ka tieši sarkanā gaļa veicinājusi ārzemnieku augšanu un aizliegumu atcēla.

Salami desa "peperoni" ir amerikāņu izgudrojums. Itālijā vārds "peperoni" nozīmē – pipari.

"Vistu fritē" recepte radusies Skotijā, kad vietējie iedzīvotāji centās izdomāt, kā visefektīgāk izmantot cūkas speķa kalorijas.

Termini "baltā" un "sarkanā" gaļa radās Viktorijas laikmeta stingro tikumības ierobežojumu dēļ. Nebija pieņemts publiski izrunāt vārdus – krūts un gūža.

Vieni no neparastākajiem desu veidiem ir "saldā desa pie tējas" (veģetāra, gatavota no cepumiem un iebiezinātā piena, tās sastāvā var būt arī diedzēti kvieši, jūras kāposti un prosa) un "zelta desa".

Bavārijas ziemeļos iecienīts ir tā sauktais "zilais cīsiņš" (blaue zipfel). Patiesībā tas nemaz nav zils, nosaukums radies, jo cīsiņi tiek vārīti lielā etiķa daudzumā. Tiem piemīt bālgana krāsa un skābena garša.

Vienā no Diseldorfas restorāniem iespējams nogaršot zelta cīsiņu – saturā visparastākais, taču pārklāts ar plānu 585 proves zelta kārtiņu. Restorāna īpašnieks uzskata, ka zelts ir nepieciešams gremošanas sistēmai un vispārējai veselībai.

Lidostās ir speciālas iekārtas, kas analizē smaržas no pasažieru bagāžām, lai atrastu sprāgstvielas. Nereti šīs ierīces pārraida viltus signālus par vācu tūristu somām. Tas tādēļ, ka desas satur nātrija nitrītu (kam pateicoties tiek saglabāta sarkanīga nokrāsa), kas savukārt ir vairāku sprāgstvielu sastāvā. Tā vācu desa tiek noturēta par spridzekli.

Vācijā vispopulārākās desas ir vaisvursti jeb Bavārijas baltās desas. Tās sastāvā trešā daļa ir cūkgaļa, kas piešķir balto krāsu. Atlikušās divas trešdaļas ir teļa gaļa, citronu mizas, pētersīļi, sīpoli, sāls, pipari, garšvielas un aromātisko augu piedevas. Baltās desas sauc arī par Minhenes desām, jo to izgudrotājs ir Mozeps Zeps no Minhenes.

Mūsdienās nevienu vairs nepārsteidz siers ar pelējumu, taču desa ar pelējumu gan ir retums. Itālijā to sauc par salami. Tā tiek nogatavināta vēsos pagrabos. Salami aptuveni mēneša laikā pārklājas ar zaļganīgi dzeltenu pelējumu, kas savukārt trīs mēnešu laikā kļūst blīvs un iegūst pelēku nokrāsu. Tas liecina, ka desa ir gatava lietošanai.

Klasiskās Nimbergas desiņas ir mazā pirksta izmērā, tāpēc vienā porcijā ir dučiem šādu desu. Toties Vurcburgas apkaimē gatavo metru garas desas, kuras savij gredzenos.

Neviens cilvēks nespēj gaļas ēšanā sacensties ar plēsīgajiem zvēriem. Piemēram, vilks vienā reizē var apēst 10 kilogramu gaļas.

2013. gadā Hot Dogu ēšanas sacensību uzvarētājs apēda 69 hot dogus 10 minūtēs.

Desu izcelsmei nav noteiktas dzimtenes. Par šo produktu minēts jau ķīniešu, grieķu un babiloniešu senajos rakstu avotos. Visticamāk, desas gatavojušas arī tautas, kurām nebija savas rakstības.

Jau senie skifi un Atēnu iedzīvotāji lietoja gaļu uzturā. Tad tā tika uzskatīta par samērā retu produktu. Dzīrēs kā delikateses tika piedāvātas zaķu un strazdu gaļas. Ar to tika cienāti vien izredzētie.

Senajā Romā desu ražošana bija sasniegusi rūpnieciskus apmērus. Tā bija neatņemama sastāvdaļa karaspēka apgādē.

Viduslaiku Eiropā desas bija aristokrātu ēdiens. To pagatavošanai izmantoja labākās kvalitātes gaļu un aizjūru garšvielas, kas tajos laikos bija ne katram pieejamas un ļoti dārgas.

Desu gatavoja dažādi. Lietuvā to taisīja no kūpinātas medību gaļas un pasniedza svētkos īpašā veidā – aplejot ar spirtotu dzērienu un aizdedzinot. Savukārt somi desas cepa uz karstajiem akmeņiem saunā.

Vācijā dzimušais un arodu apguvušais Johans Georgs Laners pazīstams kā cīsiņu izgudrotājs. Tiesa, cīsiņus viņš sācis ražot pēc pārcelšanas uz Vīni, tāpēc austrieši joprojām pamatoti apstrīd cīsiņu izcelsmes vietu.

Klasiskā itāļu salami desa tika gatavota no sarežģītu sastāvdaļu kombinācijas. Izmantoja ne tikai teļa un cūkas gaļu, bet arī ēzeļa, aļņa un tītara.

Vārds "šašliks" radies no turku valodas: "šiš" – iesms; "lik" – tas, kas uz iesma.

Šašlika modernais paveids barbekjū esot radies no franču jūras braucējiem, kas ilgstošajos ceļojumos ņēmuši līdzi dzīvas kazas un vajadzības gadījumā cepuši nesadalītas uz iesma – no bārdas līdz astei – "barbe a queue".

Japāņi šašlika pagatavošanai izmanto galvenokārt jūras produktus un pagatavoto ēdienu sauc par "tempura". Viņiem ļoti nepatīk dūmu smarža un garša ēdienā, tāpēc, lai no tās atbrīvotos, kā obligāta piedeva tiek izmantots marinēts ingvers.

Senos laikos gaļu nemarinēja. Lai gaļu padarītu mīkstāku, to mērcēja vīnā, alū, citronu sulā. Austrāļi izmantoja stipru tēju. Netradicionāla ir arī paniņu, kefīra vai gāzēta ūdens izmantošana šašlika mērcēšanā.

Valstīs ar unikālu faunu gaļas produkti no eksotiskiem vietējiem dzīvniekiem ir tūristu piesaistīšanas veids. Piemēram, Austrālijā tiek piedāvāta ķenguru gaļa, bet Madagaskarā – lemūru.